Kartupeļu talka un visuma svalka.

Ik pa reizei kāds ir devies saulaina vēsa rudens dienā uz kartupeļu talku. Iet pa vagām, lasīt bumbuļus no uzartās zemes, grozos, spaiņos, kastēs, maisos, kabatās, ja tas izrādās kaimiņa lauks un nebūt nav saulaina diena, bet gan nakts un dikti gribas ēst.

Cilvēkiem gribas ēst, mēs esam gatavi apēst visu savu planētu. Varbūt pietiek tikai ar kartupeļu ēšanu. Ne velti Latviešu tauta slaveni saucas par kartupeļu ēdājiem. Lai gan diez vai mēs varam konkurēt ar Īrijas kartupeļu ēdājiem, kas bija tik kāri uz vienu kartupeļu šķirni, ka to audzēja malu malās visā Īrijā. Beigās izrādījās, ka tā kartupeļu šķirne ļoti garšo arī kādam citam dzīvam organismam. Izrādījās tā ir pavisam vienkārša sēne – Kartupeļu lakstu puve. Sēne apēda, lakstus, īri apēda viens otru. Nu nē, kanibālisms jau 19. gs beigās nebija tik populārs ka kartupeļi. Galu galā uz aizkartupeliju devās aptuveni viens miljons un tik pat daudzi arī aizlaidās prom, jo kartupeļi nebija ēdami un senes neviens neplānoja ēst.

Kartupelis, zemes ābols, buļba, tupenis, rāciņš, uļbiks, pampalis, zemes pupa, čāčis, kaņķens, kartups, ķēpulis, topelis. Varētu turpināt un turpināt, tā it kā pie mums būtu tik daudz kartupeļu šķirņu kā andu kalnu leknajās pļavās, kur no seniem laikiem vecie viedie indiāņi ir tos audzējusi, cepuši uzgunskura un šmorējuši iekšā, tā, ka šmakst vien.

Mēs tikai nesen esam pieredzējuši, ka parādās rozā kartupeļu čipsi, no rozā kartupeļiem. Līdz šim mums sarkanais kartupelis tik vien kā asociējās ar kartupeli, kam ir sarkana miziņa. Bet paskat Alpu kalnos to ir simtiem dažādās nokrāsās, formās, garšās. Mēs ēdam parastu kartupeli, no Dieva dizaina augstā lidojuma, no kruzuļiem, bumbuļiem, izaugumiem un kājiņām, kā rokoko deju zālē esam nonākuši līdz funkcionālam dizainam. Vienkāršs, apaļš parasts balts, vai balts sarkanā apvalkā ievīstīts parasts apaļš kartupelis. Protsms ir skaidrs, lai cik mēs būtu konservatīva tauta un negribētu pārlieku izlekt ar dažādām ekspresijām un brīnumainībām, tomēr ir skaidrs, kāpēc. Mēs esam patrioti un kas vel var būr latviskāks, kad pārgriez kartupeli un tev pretim smaida sarkanbaltsarkans.

Es klusībā apjaušu, ka tas ir varbūt pat vienīgais iemesls, kāpēc mēs mīlam kartupeļus. Latvietis ikreiz varēja priecāties par karogu, gan Barona varas, krievu impērijas laikā un padumjajā savienībā.

Latvietis katrā mirklī pārgriežot savu iemīļoto sārto kartupeli ir latvietis, bija latvietis un mūžam būs latvietis. Jo latvietība ir kartupelis un kartupelis ir lavieša kods!

Telpas nevienmērīgums un būtība

Telpa ir nevienmērīga, tā satur gan vienmērīgas, gan nevienmērīgas laiktelpas vietas.

Laiktelpa ir vel nevienmērīgāka, tā ir relatīva novērotājam un tā ir relatīva notikumam. Notikums ir noticis, bet relatīvi. Relativitāte ir relatīvs notikums. Notikums, aks noticis relatīvi, jo laiktepla ir nevienmērīga.

Cilvēks ir nevienmērīgs, tas domā nevienmērīgas domas. Brīžiem tas ir priecīgs, brīžiem bēdīgs. Brīžiem laimīgs, brīžiem skumjš. Brīžiem lepns, brīžiem tukšs. Tukšs kā zābaks.

Zābaks ir vienmērīgs, tam ir vienmērīgs izliekums, lai to varētu uzvilkt kājā. Ja tas nav pārāk vienmērīgs, tam pieliek garu rāvējslēdzēju un tādejādi tādu kāju, kas tajā dabīgi nevar ieslīdēt tas var aptvert laužot telpu. Laužot laikzābaktelpu. Atverot brūci laikzābaktelpā.

Vai ir arī cilvēklaiktelpa, vai laikcilvēktelpa, vai telpcilvēklaiks, vai laitktelpcilvēks?

Laiktelpcilvēks ir cilvēka telpa laikā. ūdens maiss, kas staigā un domā.

70% cilvēka ir tīrs ūdens, bet laiktelpa nav ūdens. Laiktelpa nav nekas, jo tas ir viss, kas ir.

Realitāte nav laiktelpa, tā ir laiktelpas izpausme laiktelpcilvēkā. Cilvēks savā laiktelpā redz pārējo laiktelpu, vai telplaiku, vai varbūt citu cilvēklaiktelpu?

Cilvēks uzvelk zābaku un cikvēklaiktelpa ar šķēlumu laikzābaktelpā saplūst un izveido cilvēkzābaklaiktelpas simbiozi.

Kõģenerācija visuma telpā

Karsts, auksts, karsts, auksts.

Tāds kopumā ir visums. Zvaigžņu kodolu 15 000 000°C temperatūra mijās ar -273.15°C , kas tiek saukta arī par absolūto nulli, apaļa nulle Kelvina skalā.

Tā temperatūra mijās un mijas, līdz sasniedz vidējo visuma temperatūru, vai tā būtu mums tīkamā ~20°C?

Nebūt ne!

Vidējā visuma temperatūra, vidējais visuma fons ir 2.72548 K vai tautas valodā – baigi, baigi auksts: -270.42452°C.

Tātad vidēji visumā ir ļoti auksts, neskatoties uz karstajām zvaigznēm, ar vienu vidēju M klases dzeltenu zvaigzni pietiek, lai uzsildītu vienu mazu planētu ar nieka 6731 km rādiusu līdz tīkamiem 15°C. Tas ir nedaudz vairāk ka simts reizes lielāka temperatūra kā visuma vidējā temperatūra. Var teikt, ka mēs dzīvojam tīri komfortabli attiecība pret visu pārējo milzu visumu, ja ņemam vērā zemes tilpuma attiecību pret visu visuma tilpumu, tad zeme sastāda aptuveni 2,7 x 10-66 tilpuma daļu no visa visuma.

Tātad mēs esam niecīgi, bet mums ir silti, mums ir ūdens, mums ir skābeklis, mums ir flora un fauna, mēs esam cilvēki, kas domā par to. Niecīgi, bet ar lielām domām. Laikam tāda niecība ir dabīgi cilvēkā ielikta kopš dzimšanas. Kā tad savādāk cilvēks savu niecību varētu pretstatīt visumam? Protams niecība pret dievu varenumu ir līdzvērtīgi liekamas lietas. Tā radās pirmās dievības, kas transformējušās un nonākušas līdz pat mūsdienām. Daudz dažādu izmēru, spēku un ētikas formu.

21. gs. : Cilvēks spēlējas ar savu niecību, gan plešas lielumā un meklē lielā visuma robežas un izmērus, ietiecas visumā ar pavadoņiem un elektromagnētiskajiem impulsiem, sūta astronautus uz tuvākiem un tālākiem punktiem, bet tālāk par mēnesi vel gan neesam tikuši. Un iet ari uz otru pusi, meklē niecību, mazāku par sevi, ietiecas atomos, to kodolos, kvantos, hadronos un fermionos. Spēle visuma vienpadsmitdimensiju superstīgu simfonijas, lai klausītos kvantu daļiņu burvīgas melodijas. Zinātne sāk redzēt pāri savām robežām, pāri cilvēkam, aiz cilvēka un iekš to cilvēku. Bet jo vairāk zināšanu, jo vairāk nezināšanas, jo vairāk uzzinām, jo vairāk mēs saprotam, ka ir lietas, kuras mēs nezinām un diez vai uzzināsim tuvākajā laikā.

Un tā niecība nezūd, tā saglabājas, tā dzen cilvēci uz priekšu. Cilvēkam ir jārealizē sevi kā kaut kam lielākam, lai nejustos niecīgs. Lepnums, lielība, tas ir tas, kas visu dzen uz priekšu. Re kāds man lielāks daikts nekā tev, sauc Ņikita Hruščovs demonstrējot pasaulei Cara bumbu. Cilvēka niecība rada destruktīvu milzu ieroci.

Iekursim kamīnu, iesildīsim māju līdz +25°. Būsim lielāki par niecīgo visuma vidējo temperatūru. Būsim lepni.

Laika ceļotāja pasaule

Labdien!

Ja esat nonākuši šeit, tas nozīmē, ka noteikti esat kaut kur netālā nākotnē mana milzīgā fanu pulka biedri, bet pagaidām veicat pētījumus pagātnē.

Tā mēs ceļojam laikā no viena notikuma pie otra sasitītā.

Atceros savu pirmo laika ceļojumu, toreiz devos tālu, bet vai tas ir galvenais, galvenais ir kā es to paveicu, un laika ceļošanas iekārta vai kā to mēdz dēvēt laika mašīna, patiesībā nemaz nav mašīna, jo mašīna izpratnē ir kāda liela iekārta, vai principā transporta līdzeklis kā auto, un ziniet cik šobrīd uz pasaules ir automašīnu, noteikti vairāk kā laika mašīnu, bet ja jūs zinātu, kas notiek pāris simtgades tālā nākotnē, jūs noteikti mainītu sava domas un uztvertu pasauli daudz savādāk.

Tā, nu es esmu atgriezies no kārtējā ceļojuma un esmu gatavs doties nākamajā.