Ik pa reizei kāds ir devies saulaina vēsa rudens dienā uz kartupeļu talku. Iet pa vagām, lasīt bumbuļus no uzartās zemes, grozos, spaiņos, kastēs, maisos, kabatās, ja tas izrādās kaimiņa lauks un nebūt nav saulaina diena, bet gan nakts un dikti gribas ēst.
Cilvēkiem gribas ēst, mēs esam gatavi apēst visu savu planētu. Varbūt pietiek tikai ar kartupeļu ēšanu. Ne velti Latviešu tauta slaveni saucas par kartupeļu ēdājiem. Lai gan diez vai mēs varam konkurēt ar Īrijas kartupeļu ēdājiem, kas bija tik kāri uz vienu kartupeļu šķirni, ka to audzēja malu malās visā Īrijā. Beigās izrādījās, ka tā kartupeļu šķirne ļoti garšo arī kādam citam dzīvam organismam. Izrādījās tā ir pavisam vienkārša sēne – Kartupeļu lakstu puve. Sēne apēda, lakstus, īri apēda viens otru. Nu nē, kanibālisms jau 19. gs beigās nebija tik populārs ka kartupeļi. Galu galā uz aizkartupeliju devās aptuveni viens miljons un tik pat daudzi arī aizlaidās prom, jo kartupeļi nebija ēdami un senes neviens neplānoja ēst.
Kartupelis, zemes ābols, buļba, tupenis, rāciņš, uļbiks, pampalis, zemes pupa, čāčis, kaņķens, kartups, ķēpulis, topelis. Varētu turpināt un turpināt, tā it kā pie mums būtu tik daudz kartupeļu šķirņu kā andu kalnu leknajās pļavās, kur no seniem laikiem vecie viedie indiāņi ir tos audzējusi, cepuši uzgunskura un šmorējuši iekšā, tā, ka šmakst vien.
Mēs tikai nesen esam pieredzējuši, ka parādās rozā kartupeļu čipsi, no rozā kartupeļiem. Līdz šim mums sarkanais kartupelis tik vien kā asociējās ar kartupeli, kam ir sarkana miziņa. Bet paskat Alpu kalnos to ir simtiem dažādās nokrāsās, formās, garšās. Mēs ēdam parastu kartupeli, no Dieva dizaina augstā lidojuma, no kruzuļiem, bumbuļiem, izaugumiem un kājiņām, kā rokoko deju zālē esam nonākuši līdz funkcionālam dizainam. Vienkāršs, apaļš parasts balts, vai balts sarkanā apvalkā ievīstīts parasts apaļš kartupelis. Protsms ir skaidrs, lai cik mēs būtu konservatīva tauta un negribētu pārlieku izlekt ar dažādām ekspresijām un brīnumainībām, tomēr ir skaidrs, kāpēc. Mēs esam patrioti un kas vel var būr latviskāks, kad pārgriez kartupeli un tev pretim smaida sarkanbaltsarkans.
Es klusībā apjaušu, ka tas ir varbūt pat vienīgais iemesls, kāpēc mēs mīlam kartupeļus. Latvietis ikreiz varēja priecāties par karogu, gan Barona varas, krievu impērijas laikā un padumjajā savienībā.
Latvietis katrā mirklī pārgriežot savu iemīļoto sārto kartupeli ir latvietis, bija latvietis un mūžam būs latvietis. Jo latvietība ir kartupelis un kartupelis ir lavieša kods!