Karsts, auksts, karsts, auksts.
Tāds kopumā ir visums. Zvaigžņu kodolu 15 000 000°C temperatūra mijās ar -273.15°C , kas tiek saukta arī par absolūto nulli, apaļa nulle Kelvina skalā.
Tā temperatūra mijās un mijas, līdz sasniedz vidējo visuma temperatūru, vai tā būtu mums tīkamā ~20°C?
Nebūt ne!
Vidējā visuma temperatūra, vidējais visuma fons ir 2.72548 K vai tautas valodā – baigi, baigi auksts: -270.42452°C.
Tātad vidēji visumā ir ļoti auksts, neskatoties uz karstajām zvaigznēm, ar vienu vidēju M klases dzeltenu zvaigzni pietiek, lai uzsildītu vienu mazu planētu ar nieka 6731 km rādiusu līdz tīkamiem 15°C. Tas ir nedaudz vairāk ka simts reizes lielāka temperatūra kā visuma vidējā temperatūra. Var teikt, ka mēs dzīvojam tīri komfortabli attiecība pret visu pārējo milzu visumu, ja ņemam vērā zemes tilpuma attiecību pret visu visuma tilpumu, tad zeme sastāda aptuveni 2,7 x 10-66 tilpuma daļu no visa visuma.
Tātad mēs esam niecīgi, bet mums ir silti, mums ir ūdens, mums ir skābeklis, mums ir flora un fauna, mēs esam cilvēki, kas domā par to. Niecīgi, bet ar lielām domām. Laikam tāda niecība ir dabīgi cilvēkā ielikta kopš dzimšanas. Kā tad savādāk cilvēks savu niecību varētu pretstatīt visumam? Protams niecība pret dievu varenumu ir līdzvērtīgi liekamas lietas. Tā radās pirmās dievības, kas transformējušās un nonākušas līdz pat mūsdienām. Daudz dažādu izmēru, spēku un ētikas formu.
21. gs. : Cilvēks spēlējas ar savu niecību, gan plešas lielumā un meklē lielā visuma robežas un izmērus, ietiecas visumā ar pavadoņiem un elektromagnētiskajiem impulsiem, sūta astronautus uz tuvākiem un tālākiem punktiem, bet tālāk par mēnesi vel gan neesam tikuši. Un iet ari uz otru pusi, meklē niecību, mazāku par sevi, ietiecas atomos, to kodolos, kvantos, hadronos un fermionos. Spēle visuma vienpadsmitdimensiju superstīgu simfonijas, lai klausītos kvantu daļiņu burvīgas melodijas. Zinātne sāk redzēt pāri savām robežām, pāri cilvēkam, aiz cilvēka un iekš to cilvēku. Bet jo vairāk zināšanu, jo vairāk nezināšanas, jo vairāk uzzinām, jo vairāk mēs saprotam, ka ir lietas, kuras mēs nezinām un diez vai uzzināsim tuvākajā laikā.
Un tā niecība nezūd, tā saglabājas, tā dzen cilvēci uz priekšu. Cilvēkam ir jārealizē sevi kā kaut kam lielākam, lai nejustos niecīgs. Lepnums, lielība, tas ir tas, kas visu dzen uz priekšu. Re kāds man lielāks daikts nekā tev, sauc Ņikita Hruščovs demonstrējot pasaulei Cara bumbu. Cilvēka niecība rada destruktīvu milzu ieroci.
Iekursim kamīnu, iesildīsim māju līdz +25°. Būsim lielāki par niecīgo visuma vidējo temperatūru. Būsim lepni.