Telpa ir nevienmērīga, tā satur gan vienmērīgas, gan nevienmērīgas laiktelpas vietas.
Laiktelpa ir vel nevienmērīgāka, tā ir relatīva novērotājam un tā ir relatīva notikumam. Notikums ir noticis, bet relatīvi. Relativitāte ir relatīvs notikums. Notikums, aks noticis relatīvi, jo laiktepla ir nevienmērīga.
Cilvēks ir nevienmērīgs, tas domā nevienmērīgas domas. Brīžiem tas ir priecīgs, brīžiem bēdīgs. Brīžiem laimīgs, brīžiem skumjš. Brīžiem lepns, brīžiem tukšs. Tukšs kā zābaks.
Zābaks ir vienmērīgs, tam ir vienmērīgs izliekums, lai to varētu uzvilkt kājā. Ja tas nav pārāk vienmērīgs, tam pieliek garu rāvējslēdzēju un tādejādi tādu kāju, kas tajā dabīgi nevar ieslīdēt tas var aptvert laužot telpu. Laužot laikzābaktelpu. Atverot brūci laikzābaktelpā.
Vai ir arī cilvēklaiktelpa, vai laikcilvēktelpa, vai telpcilvēklaiks, vai laitktelpcilvēks?
Laiktelpcilvēks ir cilvēka telpa laikā. ūdens maiss, kas staigā un domā.
70% cilvēka ir tīrs ūdens, bet laiktelpa nav ūdens. Laiktelpa nav nekas, jo tas ir viss, kas ir.
Realitāte nav laiktelpa, tā ir laiktelpas izpausme laiktelpcilvēkā. Cilvēks savā laiktelpā redz pārējo laiktelpu, vai telplaiku, vai varbūt citu cilvēklaiktelpu?
Cilvēks uzvelk zābaku un cikvēklaiktelpa ar šķēlumu laikzābaktelpā saplūst un izveido cilvēkzābaklaiktelpas simbiozi.